Starptautiskās sieviešu dienas gaidās Bauskas muzejs nu jau atkārtoti piedāvā izstādi, kuras centrā ir sieviete un viņas pasaule. Atkārtoti tāpēc, ka 2023. gadā šeit bija mākslinieces Rasas Jansones personālizstāde Izlīguma izstāde, kuras fokusā arī bija sievietes tēla jautājums kultūrā. Toreiz ekspozīcija izsauca mūsdienās reti lielu interesi mākslas kritiķu vidū.¹ Šoreiz viss norit krietni mierīgāk, bet tāpēc ne mazāk interesanti. Heterotopia Feminina savdabība liek uzdot dažus jautājumus. 

Pirmkārt, izstādes plakāta grafiskā valoda kopā ar nosaukumu it kā sagatavo skatītāju kādai feministiskai cīņai. Ir sajūta, ka mierīgajā Bauskas pilsētiņā skatītājs tiek saukts vērot kaut ko no trakulīgas, dinamisma pilnas laikmetīgās mākslas, kas kratīs ar pirkstu patriarhālajai un heteronormatīvajai sabiedrībai un izsauksies: “Personiskais ir politisks!”² Tomēr nekas tāds te nav vērojams. Pie baltajām muzeja sienām piekārtas gleznas, kas klusi un mierīgi runā par sievietes novecošanu, viņas ķermeni, emocijām un dabu. Turpat uz glītiem, baltiem podestiem novietoti nelieli un ārkārtīgi sirsnīgi keramikas bērneļi un citas kultūras kodus nesošas figūras. Starp gleznām ir arī grafikas darbi, kaut kur fonā skan video ar grupas “Zāle” dziesmas “Bišu spiets” ievadu. Un tā skatītājs patiesībā tiek aicināts just līdzi diezgan zināmiem un mūžīgiem sieviešu pārdzīvojumiem. 

Otrkārt, tieši feminisma tēma šeit liek uzdot visvairāk jautājumu. Tas patiesībā nozīmē, ka izstāde ir vērtīga tieši satura ziņā. Piecas mākslinieces apvienojušās grupā ArtPart, visas ļoti līdzīgā vecumā un ar līdzīgu interesi par sievišķības un sievietības parādīšanu mākslā. Visas ieguvušas augstāko izglītību, pat vairākas, un katra dara to, kas vistuvāk sirdij un ar panākumiem. Katrai ir aktīva mākslas un izstāžu dzīve. Protams, tās ir ārējās čaulas un īstos pārdzīvojumu līkločus apzinās vien viņas pašas. Tomēr vismaz formāli var secināt, ka tiešām šeit nav īsti vietas nu jau ierastajai feminisma mākslas agresijai vai vēlmei kaut ko pieprasīt un pierādīt. Mākslinieces ir nobriedušas personības, kas faktiski apvienojušās, lai vienkārši rādītu savu mākslu. Ir saprotams, ka piecu dažādu sieviešu pieredze ir atšķirīga, tāpēc līdz galam nav skaidra atsaukšanās uz Mišela Fuko heterotopijas konceptu izstādes nosaukumā un ievadtekstā. Galvā iešaujas nepieklājīgs jautājums – vai tā būtu nodeva laikmetīgās mākslas pasaulei, kurā ir atzīstami atsaukties uz postmodernisma filozofiem? Vai tā ir vēlme rast intelektuālu izstādes konceptu? Tomēr māksla jau runā pati par sevi un tas ir skaistākais šajā ekspozīcijā. Tai nevajag pielikt liekas birkas vai gudrot garus tekstus, tie visi ir sveši elementi, kas to padara smagnēju. Turklāt nav īsti pārliecības, vai tiešām M. Fuko un mākslinieces runā par vienu un to pašu. Citpasaules, kā burtiski varētu tulkot vārdu heterotopija, šajā izstādē nav nemaz tik citādas vai unikālas. Domājams, ka lielākā daļa mūsdienu sieviešu spētu ar tām asociēties. 

Izstādē sievišķības un sievietības jautājumi, ja vispār feminisma aspektā tiek skatīti, tad tos varētu nodēvēt par miermīlīgu feminismu. Iespējams, to varētu raksturot kā postfeminismu, kurā ir uzsvars uz tradicionālo sieviešu vērtību atdzīvināšanu, it īpaši mātišķību. Postfeminismam ir raksturīga novēršanās no radikālajam feminismam piemītošā ekstrēmisma un nihilisma, un par galveno tiek uzskatīta nevis dzimumu līdztiesība, bet gan to atšķirības.³ To jo īpaši varēja pamanīt, ja šo izstādi skatījās kopā ar blakus esošo metālmākslinieka Arvīda Endziņa ekspozīciju Lietas & nelietas (apskatāma līdz 22. februārim). Kādēļ tā? Jo Endziņš ne tikai savā izstādes pieteikumā bija vīrišķīgi lakonisks (ievadā skatītājam bija vien plakāts ar nosaukumu), bet arī savos darbos asprātīgi apspēlē universālas tēmas – dabu, politiku un attiecības. Un šeit stereotipu gūzma atklājas visā savā krāšņumā. Sievietes – emocionālas, noslēpumainas, iracionālas, savukārt vīrietis – loģisks un piezemēts. ArtPart drīzāk ir vērsta uz sevi, bet Endziņš skatās pasaulē. Ir skaidri nolasāma diferenciācija. 

Treškārt, grupu izstādes gandrīz vienmēr saskaras ar kaut ko tādu, ko varētu dēvēt par fragmentārismu. Katras mākslinieces atšķirīgais rokraksts, no vienas puses, uzsver izstādes ideju par dažādām pasaulēm, bet, no otras puses, tas ir vizuāls izaicinājums. Nav vienkārši savienot vienā izstādes telpā estētiski un stilistiski dažādus mākslas darbus. Arī šeit brīžiem ir grūti savīt vienā kopējā tīklā visu redzamo. Agneses Kurzemnieces gleznotajiem sieviešu portretiem piemīt kaut kas no popārtiskām hiperbolām, tām blakus ir mazliet gaisīgie un sapņainie Evijas Freidenfeldes grafiskie gleznojumi, savukārt Ritas Prančas robustie tēlniecības objekti kontrastē ar Sanitas Čeveres gaišajām un smalkajām bērnu figūriņām un ciļņiem. Polietes Annas Šekas (Anna Siek) rotaļīgie grafikas darbi vispār labāk tiktu iekārtoti kādā intīmākā telpā bez lieka trokšņa un citām lietām. 

Izstādes iekārtojums drīzāk veidots vadoties pēc darbu kolorīta, nevis satura. Šādā aspektā visharmoniskākā šķiet vidējā izstādes telpa, kurā apvienoti vēsi pelēkzilie un silti baltie toņi. Tostarp saturiski tā pārliecina visvairāk. Tajā visizteiktāk parādās mātišķības un mājas sievietības (domestic femininity) tematika. Čevere ar pietāti un zināmu apbrīnu dažādos keramikas materiālos (porcelāns un akmens masa) attēlo zīdaiņu figūras, kas izsaka cerību nākotnei. Kompozīcijā Piedzimšana pat jaušams kaut kas no Bētlemītes ainas. Savukārt Freidenfeldes melnbaltie gleznojumi Avots atgādina lielu bļodu atveidus, kuros ar Prančas pirkstiem (Pieci portāli) mīcīt maizi agrā rīta stundā kaut kur dziļos laukos. Šeka šeit norāda uz senseno sievietes auglību, izmantojot Veneru figūriņu kompozīcijas savās linogriezumu grafikās.  

Abās pārējās telpās izkārtoti krāsaināki darbi un tie lielākoties savā starpā neveido kādu dialogu. Izņēmums varētu būt Agneses Kurzemnieces novecojošo sieviešu gleznu sērijas saruna ar Ritas Prančas tēlniecības objektiem pirmajā telpā. Tos vieno detaļu sašķeltība, uzsvars uz ķermenisko novecošanu un aktīvais sārto toņu kolorīts.  

Tāpat kā jautājumus liek uzdot atsaukšanās uz Fuko, līdzīgas šaubas rodas par vienīgo izstādē apskatāmo videodarbu Es, zemes meita. Tas gluži kā svešķermenis ir iespiests mazā ekrāniņā pie trešās telpas sienas. Arī tā saturs ir diezgan noslēpumains. Tajā parādās tēmas par karu, mieru un sievietēm, kas gaida un mīl un tomēr visu pārvērš haosā. Tāda iracionāla taustīšanās skaņu un kustīgu tēlu pasaulē. Videomāksla ir sarežģīts mākslas veids, kurā liela nozīme ir eksponēšanas videi. Es, zemes meita vairāk līdzinājās mākslinieču veiktam eksperimentam, kas, ja vispār izstādāms, būtu jānovieto kādā nošķirtā vidē. Iespējams, tas būtu labs ievads pie izstāžu telpu ieejas. 

Mākslinieces sniegušas jauku dāvanu pilsētas sievietēm svētkos, bet varbūt ir vērts mazo pilsēteli kādreiz sapurināt pamatīgāk? 

¹ Gundega Evelone. Nekas joprojām nav kārtībā. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/18.03.2023-nekas-joprojam-nav-kartiba-recenzija-par-rasas-jansones-izliguma-izstadi.a501236/ ; Jana Kukaine. Jaunavas cilts. Pieejams: https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/recenzijas/26561-jaunavas_cilts/ ; Laura Feldberga. Kvēlojošās sienas. Pieejams: https://satori.lv/article/kvelojosas-sienas ; Krista Balode (tag. Petrauska). Debesu un zemes mīlestība. Pieejams: https://telos.lv/debesu-un-zemes-milestiba/  

² Otrā viļņa feminismu spilgtākais sauklis. 

³ Postfeminisms. – No: Kultūras feminisms. Feminisma terminu skaidrojošā vārdnīca. Sast. un zin. red. Ausma Cimdiņa un Nataļja Šroma. – Rīga: Zinātne, 2017. – 149. lpp.